Iepriekšējās dienas vakarā mēs nedaudz padiskutējām, kā lai tā tiekam kalnos, lai atkal neuzdurtos sniegam. Iepriekšējais plāns bija apbraukt Durmitoram apkārt, bet izredzes iegūt trekinga pārgājienu velobrauciena vietā bija lielākas kā jebkad.
Slepenais softs
Kārtējo reizi ienāca prātā, ka cilvēkiem, kas nav tik pieredzējuši tūrismā, visas šīs mūsu plānošanas, grafiki un kartes izskatās pēc šamaņu izdarībām. Starp citu, tāpat kā jebkura specializēta nozare neiesvētītajam.
Galu galā mēs ar busiņu braucām uz dullo aptuvenā virzienā, cerot pa ceļam uzzināt, kas un kā. Iebraucām Žabļakā, iepirkām aivaru, tas ir, dārzeņu ikrus, ļutenicu, tas ir, to pašu, bet ar pipariem, un arī alkoholu: vietējo vīnu un rakiju. To, ko es nopirku, starp citu, izdzērām manā dzimšanas dienā, viss bija garšīgs un maigs, īpaši rakija. Tiesa, nākamajā dienā sanāca tā, ka sākās jukas manā privātajā dzīvē, kas beidzās, paši zināt, ar ko. Tas viss nostiprināja manu apņēmību atkal atmest dzeršanu, un kopš tā laika es ne pilīti neesmu ņēmis mutē.
Vispār es sapratu, ka nav ko svešas normas sev mērīt. Jāskatās, kas tev pašam der, to arī jāpraktizē. Man, manuprāt, dzert neder, lai gan dažreiz tas ir jautri.
Vietējais reindžers mums paskaidroja, ka mums vajadzīgie ceļi ir sniegā, un tāpēc ir vērts braukt pa citiem. Mūsu ceļojums sākās no Nevidio kanjona, un jau veiksmīgi, jo vieta ārkārtīgi skaista.
[vairāk]
Trīs vietējie šajā krodziņā pīpēja tieši zem zīmes “smēķēt aizliegts”
Viesu nami
Kādreiz te bija jūra
Bet tagad - restorāns
Zīmes apskādējuši karstasinīgi puiši
Braucām, mēs braucām, un atbraucām pie kraujas
Pirms tam es kaut kā nebiju redzējis tik stāvas kraujas Melnkalnē, lai gan šķiet, ka iespēju bija atliku likām. Jebkurā gadījumā šī atstāja iespaidu. Iespējams, pateicoties tam, kas bija ielejā. Un varbūt tāpēc, ka krāsainās klintis draudīgi slējās mums pāri.
Visla kā no matricas izripojis savās stilīgajās velobrillēs
Visi jau tā piešāvušies, ka stāv kraujas malā bez jebkāda satraukuma
Un te arī klasiskais grupas foto, kuru jūs tik ļoti gaidījāt
Lejā pēkšņi parādījās Pivas upe
Krāsa, protams, visus pārsteidza un iedvesmoja mīties biežāk, lai ātrāk tiktu pie šī skaistuma. Mums bija jānolaižas līdz tiltam, lai to šķērsotu, un pēc tam atkal jārāpjas augšā.
Tikuši pa serpentīnu līdz tiltam
Jā, ūdens bija tieši tādā krāsā, kā bildē. Izskatās kā tūrisma bukletā. Tā tas tur arī bija, skaisti līdz neiespējamībai. Mums neticami paveicās – braucām praktiski uz dullo, un tāds brīnums mums nokrita no gaisa. Vija, piemēram, šādu skaistumu redzēja pirmo reizi mūžā, un es vienmēr ļoti priecājos, kad var dalīties ar tādu greznību un neticamību. Es pats nemanot esmu kļuvis vairs ne tik jauns un uzņēmīgs pret skaisto (lai gan cenšos), un mani dažreiz priecē vienkārši doma, ka citi cilvēki vēl var izjust tādas spilgtas un tīras emocijas. Un, protams, apbēdina, kad es nevaru dalīties skaistajā, vai kad mūsdienu paaudzes, nedaudz saindētas ar spilgto un spēcīgo stimulu daudzumu dzīvē, nosaka “meh”, tas ir, “nu un?”
Ūdens krāsu, starp citu, nosaka augstais kaļķa vai radniecīgu minerālu saturs, to Robs teica, un tā arī izrādījās. Baltkrievijā arī tāda vieta ir, vajadzētu kādreiz aizlaist.
Dūmers nelaida garām iespēju nopeldēties, un gandrīz nozaga pirātu džonku
Makss, starp citu, mūs vēl sākumā apdzina, un aizbrauca kaut kur malā, bet jau pēc tilta, kad mēs, sakoduši zobus, knapi uzrāpāmies atkal augšā, atgriezās, kā pazudis bērns.
Toties sabildēja to, ko mēs redzējām tikai citās dienās. Lūk, piemēram.
Oficiāls velomaršruts, starp citu. Bet zīmes sponsorējis alus
Visur esošās aitas un auni
Pa lūk šādiem serpentīniem mēs laidāmies lejā un kāpām augšā
Tas pats tilts, no kura bija skats iepriekšējā bildē
Tas pats no tuvuma
Andrejs nelaida garām iespēju uztaisīt augsti māksliniecisku foto
Ja kāds, starp citu, domā, ka es ironizēju, tad nevajag. Es, protams, ironizēju, bet es to daru permanenti par jebkuru tēmu, tā ka nevajag izcelt tieši Andreja fotogrāfijas.
Kad mēs uzrāpāmies augšā, mūs gaidīja vēl viens brīnums. Blakus uzrakstam “etnociemats Izlazak” bija iekārtojies brīnišķīgs restorāns ar ļoti garšīgu virtuvi un simpātiskām viesmīlēm.
Jau pazīstami salāti, manuprāt šopu, bet varbūt serbu
Porcijas pieklājīgas, lai gan nav lētas
Dūmers vienmēr ir pozitīvs
Nebīstieties no cenām, tās ir par nakšņošanu, vai nakšņošanu ar ēdināšanu
Interesanta klinšu formācija
Šajā vietā, atceros, es stāstīju Maksam un Olgai, kā Dūmers man stāstīja, ka labākais, kas ar viņu noticis dzīvē – tas, kā viņu ievilka riteņbraukšanā un velotūrismā. Es to varu par 300% apstiprināt. Es sākumā pievērsos trenažieru zālei un peldēšanai, pēc tam jau intensīvāk velosportam, un beigās sapratu, ka tas viss ir mans un būs mans līdz mūža galam, un bez tā es dzīvot nevaru un negribu. Ja man būtu tāda trauma, ka es nevarētu nodarboties ne ar kādu sportu, es pat nezinu, kā es tādu situāciju pārdzīvotu. (Lai gan tad, kad es pusgadu sēdēju mājās, nemaz tik slikti man nebija, bet toreiz es ticēju, ka tas ir īslaicīgi).
Kārtīgi papusdienojuši, devāmies tālāk pa nedaudz garlaicīgu šoseju. Bija vēl viens ceļš cauri kalniem, jautrāks, bet pēc iepriekšējām, visai piesātinātām dienām, spēki mums vairs nebija tie, serpentīni un sātīgās pusdienas arī lika sevi manīt.
Ripinām-ripinām
Uz asfalta mēs mazliet ākstījāmies: kurš kuru apdzīs, un cik ilgi var izturēt intensīvu tempu. Gluda šoseja ar nelielu automašīnu skaitu tādām izklaidēm der nesalīdzināmi labāk nekā irstoši kalnu grunts ceļi.
Pa ceļam mūs panāca lietišķs onkulītis ar auto, paprasīja, kur ir šefs, un pēc atbildes, ka procesijas priekšgalā, aizripināja pie Oļega. Tur viņš mums tēlaini aprakstīja visādus labumus, ko var mums piedāvāt par zemākajām cenām, un iedeva vizītkarti latviešu valodā!
Viņa vilinājuma adrese - www.zabljak-hotel.com – pieprasiet 20% atlaidi, uz vizītkartes norādīta. Spriežot pēc vietnes, cilvēks neslikts, velosipēdistiem atlaidi dod, kā arī citām trū sociālajām grupām.
Gliemežu komandai ir savi līderi un čempioni, un kaislības virmo paīstam
Bet atpūtā visi ir vienlīdzīgi
Atbraucām mēs pie mašīnas ap pulksten 19, noguruši kā velni, nobraukuši 90 km pa kalniem. Ceļš beidzās negaidīti, tāpēc vienīgais cilvēks, kurš tās beigas gaidīja, tas ir, Oļegs, atbrauca ar sievu pirmais.
Tā bija mūsu pēdējā diena Melnkalnē, un tā izdevās. Vienmēr ir patīkami, kad viss noslēdzas tik brīnišķīgā veidā pats no sevis, pat bez kaut kādiem sarežģītiem iepriekšējiem plāniem.